Šoreiz tas nebūs lielais filozofiskais jautājums, bet gan pavisam praktiskais: “Vai dati ir izdzēsti?”. Speciālists jautājumu formulētu vēl precīzāk: “Vai dati ir droši izdzēsti?”.

Lielai daļai cilvēku, kuriem ar datortehniku attiecības nav sevišķi pietuvinātas, šķiet, ja dati ir izdzēsti, tad tie ir izdzēsti. Nu labi, varbūt pirmajā brīdī tie vēl ir sameklējami datora atkritumu tvertnē ar nosaukumu “Recycle bin”, bet ja ir izdzēsti no turienes, tad tie jau ir patiešām izdzēsti. Bet kā ir patiesībā?

Patiesībā taisnība ir gan tiem, kas uzskata, ka dati ir izdzēsti, gan arī tiem, kas uzskata, ka nekas vēl nav izdzēsts.
Ja mēs izdzēšam datus datorā vai no foto aparāta atmiņas kartes, tad ne datorā, ne foto aparātā šos datus mēs vairs neatrodam, vismaz ne ar standarta līdzekļiem, un bijusī datu atrašanās vieta tiek uzrādīta kā tukša un brīva jaunu datu ierakstīšanai. Šādā nozīmē mēs varam uzskatīt ka dati ir izdzēsti, jo tie mums ar savu klātbūtni vairs netraucē un nekā neatgādina. Vismaz pagaidām…
Kā patiesībā notiek datu dzēšana? Ja ļoti populāri, neiedziļinoties tehniskās niansēs un novienkāršojot visu līdz primitīvismam, tad par datu faila izdzēšanu liecina tikai viena bita izmaiņa kaut kur. Kaut kur ir karodziņš, kas saka, ka tālāk sistēmai zināmā garumā būs datu fails, un kad šo karodziņu kāds izrauj,  priekš sistēmas tas nozīmē, ka datu faila tur vairs nav. Viss. Pats informācijas saturs netiek aiztikts! Un šeit sākas taisnība tiem otrajiem, kuri saka, ka nekas nav izdzēsts. Ja šo karodziņu iespraužam atpakaļ vai vienkārši ignorējam tā trūkumu, tad “izdzēsto” datu failu varam atjaunot, ja vien sistēma tam virsū nav uzrakstījusi jaunus datus. Dažādas izdzēsto un bojāto datu atjaunošanas programmas izmanto šo īpatnību savā darbībā. Tās ignorē karodziņa trūkumu un meklē datus kā datus, nolasa tos un sakārto tā, it kā tie nekad nebūtu bijuši izdzēsti.

No fakta, ka izdzēstos datus bieži ir iespējams atjaunot, izriet divas ziņas. Viena laba un otra slikta.

Labā ziņa ir tā, ka datus ir iespējams atjaunot. Ne vienmēr, bet bieži vien, un ja Merfija likums darbojas, tad retāk nekā mēs to vēlētos. Diemžēl nav reti tie gadījumi, kad datu īpašniekam izdzēstie dati joprojām ir vajadzīgi un kādas tehniskas kļūmes vai cilvēka neuzmanības dēļ tie ir dzēsti.

Sliktā ziņa ir tā, ka datus ir iespējams atjaunot. Ne vienmēr, bet bieži vien, un ja Merfija likums darbojas, tad biežāk, nekā mēs to vēlētos. Ja datu īpašniekam šie dati vairs nav bijuši vajadzīgi, vai pat ir bijuši ļoti nevajadzīgi un viņš tos ir izdzēsis, viņš nevar būt drošs, ka vienkāršas izdzēšanas gadījumā dati patiešām ir “miruši”, ka tie neturpina savu dzīvi citā pasaulē un nevar gluži negaidīti atkal parādīties šajā…

Ne jau velti šeit vairākkārt pieminēju Merfija likumu. Nupat Anglijā notika anekdotisks gadījums. Kāds 28 gadus jauns vienkāršs pilsonis e-bay  par apmēram 17 mārciņām iegādājās lietotu digitālo fotokameru. Nikon, starp citu, bet tam šeit nav nekādas nozīmes. Vienkāršu, lietotu Nikon Coolpix 5700 kameru, ko angliski runājušās valstīs sauc par “Point-and-shoot”, bet latviski par “ziepju trauku” vai “ziepīti”. Cilvēks ar jauno veco kameru aizbrauca brīvdienās uz ASV, un pēc atgriešanās mājās ielādēja visas bildes datorā. Liels bija viņa izbrīns, kad starp savām bildēm viņš ieraudzīja pavisam svešas, ar teroristiem, ar raķešu palaišanas iekārtām un līdzīgām šausmām. Cilvēks devās uz tuvāko policijas iecirkni, bet tur viņa stāstu sākotnēji uztvēra par joku. Tikai pēc dažām dienām pie viņa ieradās cilvēki no antiterora vienības, savāca fotoaparātu, mājas datoru un kā kompensāciju atstāja 1000 mārciņas. Kas bija noticis? Izrādās, ka nelaimīgo fotoaparātu izsolē bija pārdevis kāds MI6 (Lielbritānijas izlūkdienesta) darbinieks. Un, ja varam ticēt aprakstītajam, viņš vispār nebija neko no aparāta izdzēsis. Tā gadās, kā teiktu Vonnegūts.

Vai ar vienkāršu datu izdzēšanu neveiksmīgais MI6 darbinieks būtu savu problēmu atrisinājis? Tikai daļēji. Konkrētais pircējs nebija speciālists. Ja viņš nepamanīja uzreiz pēc kameras nopirkšanas, ka kameras atmiņa nav tukša, visticamāk, ka par vienkārši izdzēstiem datiem viņš nebūtu pat iedomājies, un tas būtu tikai laika jautājums, pirms tukšā vieta tiktu pārrakstīta ar jauniem datiem un tad iepriekšējā satura atjaunošana būtu ļoti apgrūtināta. Ja šī kamera vai datu nesējs būtu nonācis nevis pie parasta pircēja bet pie speciālista, tas ar komerciāli iegādājamas programmatūras palīdzību ar ļoti labiem rezultātiem atjaunotu visu to, kas pirms tam ticis “izdzēsts”. Visai laba šāda programmatūra ir dabūjama arī pilnīgi bez maksas.
Ko darīt? Vienīgā izeja ir lietot īpašus rīkus, kas patiešām izdzēš saturu, to pārrakstot ar haotiskiem datiem, turklāt vairākas reizes pēc kārtas. Atkarībā no iestādījumiem tā tiek dzēsti gan konkrēti faili, gan veselas mapes, gan arī vēlreiz tīrīta tukšā vieta, kur varētu būt saglabājušās pēdas no agrāk dzēstiem datiem. Nav mans mērķis ieteikt kādu konkrētu programmu, turklāt, cik redzu, šī bloga lasītāji lieto gan Windows, gan Linux, gan Macintosh datorus, un katrai sistēmai šīs programmas būs citas. Atrast tās var pēc atslēgas vārdiem “secure delete erase” un “wipe free space”. Šādu programmu lietošana nepasargās jūs no visām iespējamām nepatikšanām, bet vismaz aiztaupīs kādu neveiklu mulsumu, kad paziņa vai kolēģis uz jūsu aizdotās vai aizņemtās atmiņas kartes atradīs bildes, kuras nav nevienām svešām acīm paredzētas ;-)

Un nobeigumā – anekdotiskais gadījums nav izdomāts. Tas ir pavisam reāls un nesens:

Second hand camera containing MI6 terrorist records, pix sold on eBay for 17 pounds
MI6 Camera With Secret Images Bought on eBay for $30

Comments

Comments are closed.